Ja neko nedarīsi – nekā nebūs: saruna ar maizniekmeistaru Normundu Skauģi

GEMOSS 30 gadu jubilejas gadā tiekamies ar mūsu partneriem, klientiem un draugiem, lai apmainītos ar kopīgām atmiņām un atziņām, kas mums palīdzējušas tapt tādiem, kas esam pašlaik. Dāvinām šīs sarunas, tādējādi sakot paldies par pavadīto laiku un iespēju veidot Latviju kopā.

Pateicoties talantīgiem cilvēkiem, viņu drosmei, neatlaidībai un arī veiksmei, mums Latvijā ir spēcīgi uzņēmumi – ražotāji. Viens no tiem ir GEMOSS ilggadējais klients – maizes ceptuve “Lāči”, kur ciemojamies 8. marta vakarpusē un pamanām ziedus, ar kuriem darbinieces dodas mājās. Ir daudz puķu un smaidu. Arī mums, GEMOSS meitenēm, intervijas beigās ceptuves saimnieks Normunds Skauģis katrai pasniedz pa sarkanam rožu pušķim Starptautiskajā sieviešu dienā. Jūtamies patīkami iepriecinātas par galanto uzmanības apliecinājumu, un sirdi silda labā sarunas pēcgarša par “Lāču” dzīves līkločiem.

GEMOSS: Normund, ko Jūs darījāt 1993. gadā?

Normunds Skauģis: Bija maijs, kad es uz šejieni atnācu, lai ceptu maizi. Man bija kādi 26 gadi. Šis ir vectēva īpašums, ko mēs ar ģimeni atguvām. Vecvecāki bēga no deportācijas un pameta mājas, kurās padomju laikā ievācās citas ģimenes. Kad mēs šeit ieradāmies, te bija veca koka māja, sadalīta četrās daļās ar atsevišķām ieejām. Bija palikusi viena ģimene, kas nepaspēja noformēt īpašuma tiesības, kuras mēs tiesas ceļā atguvām.

N. Skauģa pers. arhīvs | N. Skauģis pie pirmās ceptuves "Lāči" reklāmas šosejas malā

Kā Jūs izlēmāt par ceptuves izveidi?

Es jau pirms tam cepu maizi, tas man nebija nekas svešs. Iemācījos no mammas. Viņa cepa latviešu tradicionālo maizi un pārdeva Vidzemes tirgū. Šeit pārvācoties, ar tēvu lēmām – vai nu lopkopība, vai ceptuve. Tā kā šoseja tuvu un uz Rīgu viegli izbraukāt, lēmām par labu maizes cepšanai. Ceļš bija ērkšķains, jo cepu un pārdevu viens. Nebija veikalu, kur tirgot, nācās pašam meklēt privātos klientus un braukt runāties. Kā vienu no pirmajiem atceros Rīgā, Stabu ielas pagrabiņā privāto veikalu. Drīz vien pats izveidoju savu vietu Centrāltirgū un Vidzemes tirgū, kur noalgoju pārdevējus.

Ja pirms 30 gadiem sākāt viens, cik tagad “Lāčos” ir darbinieku?

Pēc štatu sarakstiem 270. Mums ir 20 mazumtirdzniecības veikalu. Pašā sākumā ar darbiniekiem gāja ļoti grūti. Kurš te, laukos nāks strādāt? Turklāt man nebija vietas, kur viņiem palikt pa nakti. Izbraukāt tajā laikā nebija iespējams – ne sabiedriskā, ne auto, bet ieraugi jāmaisa un maize agri jācep. Visādas trakas problēmas bija, pat ar audzināšanas darbu nodarbojos, jo bija jāiemāca cieņa un atbildība pret privāto īpašumu. Tā kā es tepat dzīvoju un darbinieki arī tepat nakšņoja, tad vienu nakti pieceļos un pamanu, ka ceptuvē deg gaisma. Manējie jaunieši tur mierīgi dzer! Nevis aizgājuši gulēt, bet dzer! Bija nākamā problēma – kā tikt vaļā no alkoholisma, jo apkārt “točkas” un viegli pieejams alkohols.

Vai ir kāds veiksmes stāsts, kāds darbinieks, kam esat palīdzējis nokļūt uz pareizā ceļa un iepazīt pilnvērtīgu dzīvi?

Pilns ar tādiem. Es vislaik centos, jo man bija vīzija, ka cilvēks no strādnieka jāpadara par meistaru, vadītāju un tā tālāk, bet es tajā laikā nesapratu, ka visiem jau to nevajag. Cilvēki ir bijuši ļoti dažādi, un katrs, aizejot no “Lāčiem”, ir pats lēmis, kādas virsotnes sasniegt. Ir, kas devušies uz ārzemēm, veidojuši savus uzņēmumus un ieguvuši lielākus amatus citur. Man prieks, ja cilvēks aug, un it sevišķi – ja “Lāči” ir devuši kādu iedvesmu tam. “Lāčos” strādājuši Svētes maizes ceptuves īpašnieks ar sievu, Tērvetes maizes ceptuves īpašnieks un picērijas “Makss un Morics” īpašnieks.

Kāda Jums ir izglītība?

Nepabeigta augstākā latviešu literatūrā. Studēju neklātienē, kad sāku strādāt, bet tomēr sapratu, ka man nav tik daudz laika izlasīt kaudzi ar vajadzīgajām grāmatām. Turklāt sapratu, ka diezin vai vairs kļūšu par skolotāju.

Bizness aizrāva?

Nekas man tur neaizrāva! Es vienkārši esmu strādātājs. Ir jādara, lai ietu uz priekšu un kaut kas notiktu. Lai būtu gandarījums par sasniegto. Pasēdi, papriecājies un štuko tālāk, kas vēl ir jāizdara.

N. Skauģa pers. arhīvs | N. Skuģis pie Brīvības pieminekļa, piedaloties pasākumā "Sirdspuksti Baltijai"

Ar kādām sajūtām Jūs atceraties “Lāču” izveides laiku?

Ļoti skaists laiks, romantisks!

Bet jaunam cilvēkam tomēr nopietni pienākumi!

Nu un?! Ja neko nedarīsi, nekā nebūs, citādāk nevarēja. Maizes tēma tādā ziņā ir ļoti nepateicīga, jo vislaik jābūt darbā. Tas tagad mums viss ir nostādīts un sakārtots, bet toreiz pat miltus nebija īsti kur dabūt. Nevienam nebijām interesanti ar saviem desmit maišukiem. Kad dabūjām miltus, tad nebija kvalitātes – mīkla nerūga vai nebija iespējams plaucēt. Ja nesanāca labi izcept, tad nesapratām, kurš vainīgs – vai tie milti, vai cilvēki.

Un kāda Jums pieredze ar 90. gadu reketu?

Es te necik nebiju iedzīvojies un vēl veco koka māju sācis remontēt, kad šie bija klāt un maniem remontstrādniekiem atstājuši zīmīti, kad ieradīsies pēc naudas. Lai tiktu vaļā no jaunajām problēmām, es apjautājos paziņām pēc palīdzības. Izrādās, tepat uz priekšu dzīvoja kungs, vārdā Vilis, kas tolaik bija “sarkanā berete” – pati niknākā vienība, kas tajā laikā cīnījās ar bandītiem un rūpējās par drošību. Braucu pie Viļa runāties, lai saprastu, kas man draud. Bailes bija lielas! Reketa nospraustajā datumā Vilis ar saviem vīriem mašīnā dežurēja pie mūsu iebraucamā ceļa. Pats, tā saucamais, rekets ieradās divu šmurguļu paskatā, iespējams, pat ar autobusu, es īsti neatceros, bet jau kaut kā pa ceļam sabijies, nākot šurp. Iespējams, aiz šķūņa bija pamanījuši Viļa mašīnu. Nekā draudīga tur nebija, bet nevar zināt, kas aiz viņiem stāvēja – tur tas stāsts. Reketierus sašņorēja, aizveda prom uz Pārdaugavu, un es devos rakstīt iesniegumu. Ar to viss beidzās, paldies Dievam!

Kurš laika periods Jums atmiņā palicis kā viegls?

Neviens. Katrā gadā ir bijušas kādas problēmas.

Vai tas saistīts ar jauniem izaicinājumiem, ko regulāri izvēlaties?

Tā ir biznesa struktūras maiņa. Ja es būtu ar maizi vien nodarbojies, mēs jau sen būtu bankrotējuši. Piemēram, mēs nebūtu sekmīgi lielveikalu sistēmā, ja paši nenodrošinātu pārdošanas un mārketinga procesu.

Kā Jums radās doma par saviem veikaliem?

Mums kaimiņos bija benzīntanks, kuram mēs devām pārdot savu maizi. Tas savukārt pie mums sūtīja klientus. Tā bija viena lieta, kāpēc sākām paši tirgot. Bet otra lieta bija mazie veikaliņi, kas paši brauca pie mums pakaļ maizei. Radās pieprasījums. Bija jāuzliek letīte, kur varam tirgot. Un tālāk jau izplānojām piebūvi veikalam un mazai kafejnīcai, kur padzert kafiju un apēst smalkmaizīti.

N. Skauģa pers. arhīvs | "Lāči" komplekss

Un kā tika izveidots esošais “Lāču” komplekss?

Es gribēju māju ar niedru jumtu, jo esam pie ezera, un pieaicināju arhitekti. Viņa, cilvēks ar māksliniecisku dvēseli, meklējot labāko tehnisko risinājumu, lai salaistu kopā jumtus un dabūtu manam niedru jumtam pareizo slīpumu, piešāva klāt lielāku kafejnīcas telpu ar vairāk vietām nekā sākotnēji biju plānojis. Tā arī tapa pat bārs ar izlejamo alu, bet rezultātā alkoholam mums te mazs pieprasījums. Konditorejas mums toreiz nebija – to mēs pirkām no Piņķiem, arī vedām baltmaizi. Kad sākām paši ar to visu nodarboties, vienā mājā kļuva par šauru un nācās celt blakus jaunu, kur ir telpas raudzēšanai, mīcīšanai, cepšanai, glabāšanai. Lielākas telpas ar augstiem griestiem, lai varam attīstīties. Vecajā mājā palika tikai kūku ražošana. Šeit mēs pārnācām 2007. gadā. Telpas lielas, jaudas mazas, bankā milzīgs kredīts, un 2008. gada krīze klāt.

Lielākais lūzuma punkts?

Jā, tanī brīdī bija jāsāk domāt, vai mest mieru un visu zaudēt, vai cīnīties tālāk un domāt, kā iet tālāk uz priekšu. Tad mēs nopietni pievērsāmies konditorejai. Bija viena neizmantota telpa, kuru attīstījām par miltu konditoreju, sameklējām konditorus un sākām.

N. Skauģa pers. arhīvs | "Lāči" konditorejas izstrādājumi

Kā Jums top sortiments?

Mums ir plašs darbības virzienu klāsts, kur katrā ir savas sortimentu pārskatīšanas sapulces lielveikalu tīklos. Uz katru sapulci mums vajag jaunus produktus.

Un kā tapa augļu maize?

Tā bija mana ideja – maize sievietēm, kas strādā ofisā. Tā kā mēs darbojamies veselīguma segmentā, padomāju, ka maize ar augļiem būtu piemērota, jo nav trekna un nekalst. To var atstāt atvilktnē, aizmirst uz kādām pāris dienām, un nekas nenotiks. Augļu maizes pirmais nosaukums bija “Vienīgi jums”. Bija tāda koncertprogramma radio. Viņi man deva atļauju, ka nebūšot dusmīgi, ja es izmantošu viņu nosaukumu.

Kā Jūs sākāt sadarbību ar mums 1996. gadā?

Īsti gan neatceros. Iespējams, ka devos pēc kādām maiznieku lietām uz veikalu Āgenskalnā, vai arī jūs atbraucāt pie mums, bet zinu, ka sadarbība ar GEMOSS tā pamatīgi nostiprinājās, kad mēs izveidojām konditoreju, jo jums bija visas nepieciešamās izejvielas.

Kā GEMOSS ir palīdzējis “Lāču” attīstībai?

Kā jebkurš labs sadarbības partneris – mums vajag konkrētas lietas, GEMOSS sortimentā tās ir, un mēs esam mierīgi, ka šis jautājums ir atrisināts. Jums vispār ir daudz, kas mums vajadzīgs gan ražošanai, gan kafejnīcai. Es priecājos, ka GEMOSS ir spējis izveidot un noturēt tik lielu, stabilu biznesu. Mums kā sadarbības partnerim ir svarīgi, lai esat līmenī un konkurētspējīgi ar cenām, servisu, jo tad mums ir vieglāk – viss vienuviet, nav jāskraida apkārt un jāmeklē nepieciešamais. GEMOSS veikalā var atrast lietas, kuru nav citur.

Īpašu paldies vēlos izteikt uzņēmuma īpašniecei Ievai Treijas kundzei! Jūs esam paraugs gan biznesa vadībā, gan attiecību veidošanā ar sabiedrību un klientiem. Vēlos izcelt mazu epizodi no mūsu sadarbības. Tas bija stipri pasen, kad bijām iecerējuši kopā ar vienu mūsu aprindās pazīstamu personu veidot pāris projektus. Šis cilvēks bija uzrunājis arī Ievu, un viņa personīgi atrada laiku, lai atbrauktu un pabrīdinātu būt uzmanīgiem šajā sadarbībā. Paldies par šo!

Kā Jūs “Lāčos” atzīmēsiet savu 30 gadu jubileju?

Uztaisīsim baļļuku darbiniekiem. Piegādātāju mums ir maz, tāpēc īsta balle sadarbības partneriem nesanāk, taču darbiniekiem – gan.

N. Skauģa pers. arhīvs | "Lāči" čaklais kolektīvs kopā ar Latvijas Valsts prezidentu Raimondu Vējoni 2016. gadā

Kas Jūs dzen uz priekšu un neļauj atslābt?

Mēs vēlamies būt labākie savā sfērā! Gribas, lai produkti ir skaisti, darbinieki apmierināti un pircējs priecīgs. “Lāčos” ir izveidojusies sava ģimene, kas neļauj vienam otru apbižot. Mums pārsvarā ir sieviešu kolektīvs, kurā vīrieši ir mazumā – strādā tikai ceptuvē, kur ir fiziski smags roku darbs. Enerģiju mēs rodam, piemēram, no kopīgiem izbraucieniem, arī starptautiskās izstādēs, kur var redzēt, kas notiek nozarē un kā pasākums elpo. Mēs esam latvieši, un latvieši ir darba rūķi. Tāpēc arī latvieši tiek tik tālu pasaulē, ka ir strādātāji.

Kad ieiet “Lāču” veikalā, var sajust, ka esat Latvijas patriots.

Jā, es maksimāli cenšos izmantot vietējos produktus ražošanā – milti, iesals, ķimenes. Un veikalos mana ideja ir, ka mēs tirgojam Latvijas mazo ražotāju preci.

N. Skauģa pers. arhīvs | "Lāči" rupjmaize

Kā veicas ar eksportu?

Eksports vienmēr ir bijis pa druskai visos laikos. Par lielākajiem tirgiem runājot, bija ar Krieviju, bet neaizgāja, jo nebija mums izdevīgi. Pašlaik esam vienā veikalu tīklā Amerikā. Gribētos tikt arī Vācijā, tāpēc tagad esam nosprauduši mērķi uz BRC sertifikātu maizei, bez kura nevar eksportēt. Strādājam!