B Bāra saimnieks Armands Mednieks: "Darīt labu citiem, ne tikai piedzirdīt"

Sagaidot GEMOSS 30 gadu jubileju, atklājam sarunu ciklu ar Latvijas viesmīlības nozares uzņēmējiem – ilggadējiem GEMOSS sadarbības partneriem, klientiem, draugiem, kuri, daloties atmiņās, atgādina mums par laiku, kad visi kopā esam auguši un veidojuši šo nozari. Sarunas ar entuziastiskiem, zinošiem cilvēkiem HoReCa nozarē mums norāda uz to, kas cauri laikiem ir visvērtīgākais – attiecības. Starp rindām var lasīt skatu nākotnē un pateicību par iespēju ieaugt Latvijas HoReCa vidē.

Pirmo sarunu ar Balzāmbāra un B Bāra Restorāna saimnieku Armandu Mednieku noturam Doma laukuma “kulāros” – B Bārā. Vietā, kur daudzi ēdienu, kokteiļu un naktsdzīves baudītāji gandrīz 20 gadu laikā ir veidojuši īpašas atmiņas.

Armands Mednieks: Pat nezinu, ko es vakar darīju! (domā) Laikam LIDO par viesmīli strādāju… Vai nē… Vēl kafejnīcā “Jana”, Vecrīgā.

Laikam jau cepot franču bagetes maiznīcā pretim Vidzemes tirgum. Toreiz rinda ārā bija nepārtraukti, jau no paša rīta. Cilvēki nedrūzmējās tikai tad, kad televizorā rādīja seriālu “Izaura”. Divus gadus nostrādāju līdz aizgāju par viesmīli kafejnīcā “Jana”, Vecrīgā. Toreiz modē bija “Sēnīte” un “Jana”. Biju labs darbinieks, mani visur aicināja, turklāt, pietrūka naudiņas jaunības dienu izklaidēm. Pāris gadi tur un tiku uzaicināts pie Ķirsona baltajā lidiņā. Tur sarkanā žaketē strādāju par viesmīli ar naivu sejas izteiksmi un cerīgu skatu nākotnē… Gatavojos tai pirmajai GEMOSS iepirkšanās dienai. (smejas)

Labs darbinieks būdams, tiku uzaicināts strādāt pirmajā kokteiļbārā "Kolonna" turpat Doma laukumā. Pateicoties Zigmundam Ivaņinokam strādāju tur par bārmeni. Un tad es pirmo reizi braucu uz GEMOSU Talsu ielā.

1996. gadā uzvarēju bārmeņu čempionātā, tātad visdrīzāk ap 1994. gadu devos uz Talsu ielu, jo man teica, ka tur kaut kas pārdodas... Atceros, uzbruka suns – koda kājā. Nevarēja tik viegli pie tiem salmiņiem tikt (smejas). Ieraudzīju un nodomāju – vot, te ir bagātība! Visi tie lietussardziņi, ķirsīši, sīrupi, dekorācijas… Un atpakaļceļā atkal bija jātiek garām sunim. 

Tad mani atkal kā labu darbinieku uzaicināja uz “Mirāžu” pretim lidiņam. Ar Jāzepu Arbidānu kopā strādājām. Tālāk – par bārmeni uz “Melno kaķi”. Un, visbeidzot, 1998. gadā kopā ar Agri Jākobsonu atvērām mūsu mazo Balzāmbāriņu. Jauni un ar muļķīgām acīm uz maiņām ķērām ārzemniekus pa Vecrīgu. Cilvēku nebija, bet kaut kā jādzīvo bija.

Kā tieši tā ķeršana notika?

Es pats nesaprotu… (smejas) Nu, izejam ielās – tur čau, čau – nu, ko iedzeram… 

Tiešā pārdošana! (smejas) Vajadzēja atvest dienā kādus sešus, un tā viņi kasīti sastādīja… Tad mēs nonācām līdz “Gros auto martini bāram” Jūrmalā. Tas bija vienkāršs autoservisa bārs, bet izvērtās par īstu kluba vietu. Joprojām domāju, ka tā bija viena no foršākajām atmosfērām. Tie, kuri atceras, varētu apstiprināt. Un tad, 2004. gadā atgriezāmies šeit, atkal Doma laukumā, un atvērām B bāru. Nu, lūk, tā mēs aizvien te strādājam… kopā ar GEMOSU (smaida).

 

Suns un sakosta kāja! (smejas) Tas bija pirmais šķērslis, kas jāpārvar. Un tikai tālāk tiku pie dārgumiem. Un vēlāk Nometņu ielā bija pa glauno. Tur jau vairs suns nebija. 

Priekš tā laika tur bija stilīgi! Viss izstādīts smuki kā rimčikā. Tur jau bija kokteiļu dekorāciju siena. Un tā mēs visi augām – kā mēs, tā arī jūs. Smejamies, ka katrs bārmenis tur devās atstāt desmito tiesu. Tā teikt, ticīgi nebijām, bet kaut kam jau visi ticējām.

Man bija 5 tūkstoši latu un ledusskapis, ko Zigis iedeva (smejas). Kāda tur koncepcija! Tā mēs sākām… “Latvijas Balzams” atbalstīja – ļāva izmantot vārdu. Viss notika vienkārši – sadarbībā ar Balzamu, maniem pieciem tūkstošiem un Ziga ledusskapi.

Visu laiku ir jābūt uz viļņa. Man tam ir laba analoģija: kad ej uz pirmo randiņu, tu pucējies, sakopies. Un pēc tam, pēc gada – tu jau to vairs nedari, jo viss jau ir – mērķis sasniegts. Bet bārā katru dienu ir pirmais randiņš. Tev jābūt līmenī, nevar pat uz vienu dienu nolaisties. Protams, ja gadās, tu saņem sūdzības – atkal jāsaņemas un jāceļas augšā. Nedrīkst būt sliktās dienas. Tas arī ilgtermiņā ir tas grūtākais, bet jādara, lai noturētos uz viļņa. Un arī klienti novērtē –, katru reizi atnākot pie mums, jūt, ka ir cienīti, mīlēti, lutināti.

 

MONIN sīrupos! (Smejas) Ja nopietni, nezinu… Laikam tas ir man raksturā, tā mērkaķoties. Bāram neder nopietni bārmeņi, jābūt jautram, priecīgam.

Kad mēs vērām vaļā B Bāru, paņēmām aģentūru. Viņi mums uztaisīja saukļus. Mans sauklis bija “bārs nav darbs, tas ir dzīvesveids”, un Santa Didžus teica: “Armand, cik nežēlīgi vārdi”! Bet tiešām, tā arī ir – tas ir dzīvesveids. Katru dienu pie tā ir jāpiedomā.

Jā, esmu šeit gandrīz katru dienu. Bet tas jau nav apgrūtinājums! Bet ilgs laiks jau ir pagājis, 19 gadi…

Jā, šo vietu 2004. gadā atvērām. 

Kā šo gadu laikā bāra klients ir mainījies? Vai atmosfēra ir mainījusies? 

Nu, kā – GEMOSĀ jau arī sākumā bija viens grenadīna sīrups, tagad – cik daudz… Protams, jo vairāk tie sīrupi ienāca, jo vairāk mēs jaucām tos kokteiļos… (smejas). Jāiet līdzi laikam, taču mēs esam klasiķi un mūsu klienti arī ir klasikas piekritēji  – prasības aug, bet estētika saglabājas. Laika ritējums jau dod to pievienoto vērtību – cilvēki atgriežas, atceras, kā bija pirms divdesmit gadiem. Daudzi te ir satikušies, apprecējušies, šķīrušies un atkal precējušies.

Daudz… Nu, teiktu, visi vadošie nāk no “B Bāra” un “Balzāmbāra”… Raitis Akerblūms, Ansis Ancovs, Andris Reizenbergs, Agris Jēkabsons – tikai daži no viņiem. Turklāt, Ievas Treijas bērni arī pie mums ir stažējušies!

Un tā paaudžu maiņa ienāk ar jaunajiem darbiniekiem. Vecie izaug, aiziet tālāk par prezidentiem un vēstniekiem (smejas). Raitis tagad ir Latvijas Bārmeņu federācijā, Ansis ir globālais Rooster Rojo zīmola vēstnesis, Andris – Lyre’s… Nākot jaunajiem, dvēsele paliek tā pati, bet bārs iet līdzi laikam. Pastāvēs, kas mainīsies – Raiņa vārdi. 

Romāns! Viņš ienāca gluži nejauši. Pieredze pavārmākslā viņam bija, viņš vēlējās mainīt karjeru un man tieši nebija šefpavāra. Romānam kā vecā kaluma cilvēkam ir ļoti laba garšas sajūta. Pie mums šodien jau 45% ieņēmumi nāk no ēdienkartes. Tas ir ļoti labs rādītājs. Es Romānam uzticos, veiksmīgi sastrādājamies. Ēdienkartē es neiejaucos, tas ir viņa autordarbs. Cēzara salāti un kartupeļu pankūkas, protams, ir no pirmās dienas. Tik un tā, mainījies ir pasniegšanas veids, nianses…

Vislabāk iet aperol spritz, džintoniks un viskijs ar kolu…

Mūsu lauciņš ir fizz kokteiļi –  tās ir nesamocītas garšas receptes – bāze, citrons, sīrups. Klasika –  tas arī nosaka manu izvēli. Taču tendences pie mums veido tas, ko klienti nobauda ārzemēs.

Es laika ritējuma vērtības cenšos saglabāt. Piemēram, ja runā par dizainu, es kādreiz esmu gribējis ko mainīt un secinājis, ka es neko nesaprotu. Te visur ir paslēpti kodi. Atnāk arhitekti, dizaineri, es prasu – ko darīt? Viņi atbild – tu esi visu saglabājis, tā arī vajag. Cilvēki devuši labus padomus un ļāvuši saprast, ka pamatus mainīt nevajag. Piemēram, sen gribēju nomainīt lampas… Bet vērtība ir tā 2004. gada gaisotne. Tagad es cīnos ar jaunajiem, kuri man liek visu mainīt, un turos pretim.

Tā jau ir tā desmitā tiesa! Traukus man te prot plēst perfekti! (smejas) Par tiem nākamajiem 20 runājot, gribētos, lai esam. Bērni te ir audzināti, cilvēki strādājuši, nez cik seriāli filmēti, intervijas, mūziķu, mākslinieku prezentācijas, atbalstām jaunos… Domāju, kāpēc lai tas neturpinātos - jāturpina! Tas arī ir pamats – darīt kaut ko labu citiem, ne tikai piedzirdīt (smejas).

Tās ir attiecības, kuras arvien kopjam. Tieši attiecības ir veiksmīgas uzņēmējdarbības pamatā. Tas arī mans novēlējums GEMOSASM un B Bāram nākotnē - tuvas attiecības un kopīgi piedzīvot šo bāru arī pēc 20 gadiem.