Izveidojis 121 veikalu. Saruna ar “top!” tīkla dibinātāju Egilu Butku

Viens no pirmajiem GEMOSS sadarbības partneriem ir “Firma Madara 89” – lielākais no vietējā veikalu tīkla “top!” dalībniekiem un dibinātājiem. Arī uzsācis savu darbību 1993. gadā, tas šogad svin 30 gadu jubileju un ir izaudzis līdz lielākajam Vidzemes uzņēmumam pēc daudziem parametriem, galvenokārt, apgrozījuma, nodokļu apjoma un darbinieku skaita. Papildus tas ir ieņēmis stabilu vietu topa augšgalā starp Latvijas lielākajiem tirgotājiem, un jāpiebilst, ka pārtikas preces ir viens no sarežģītākajiem biznesa veidiem. GEMOSS 30 sarunu ietvaros tiekamies ar SIA “Firma Madara 89” valdes priekšsēdētāju un vienīgo īpašnieku Egilu Butku, lai uzklausītu viņa neparasto un unikālo stāstu, kā ir bijis uzsākt biznesu deviņdesmitajos gados Smiltenē un nonākt līdz šodienas grandiozajiem rezultātiem.

Ko Jūs darījāt 1993. gadā?

Studēju Jelgavā LLU Meža fakultātē un paralēli atvēru uzņēmumu, kas nodarbojās ar pārtikas vairumtirdzniecību. Sākotnēji uzņēmuma nosaukums bija “Sveiks”. “Madara89” kapitāldaļas es nopirku pāris mēnešus vēlāk, lai saņemtu nodokļu atlaides. Toreiz bija tāda kārtība, ka kopuzņēmumiem bija uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaide. Dažus gadus vēlāk tika izpirkta arī igauņu investora daļa uzņēmumā.

Atklājiet, lūdzu, kas ir Madara?

Iepriekšējā uzņēmuma līdzīpašnieka Inta Jansona vecākā meita. Interesants stāsts, kā es viņu nejauši pirmoreiz satiku kādus 12 gadus vecu vienā slēpošanas kūrortā ārzemēs. Mēs bijām kalnos ar ģimeni, un kalnu starpstacijā iekāpa meitene. Tā kā mūsu vagoniņā vairs vietas nebija, es pamanīju Intu, kas iekāpa nākamajā vagonā. Tad visu aptvēru un šai meitenei jautāju, vai viņa ir Madara! (Smejas.) Cik ļoti meitene bija ļoti pārsteigta, ka viņu uzrunāju latviski un vēl arī minēju viņas vārdu!

Bet sakiet, kā klātienes students varēja uzsākt biznesu?

Tur ir vesels stāsts, taču es pastāstīšu īso versiju. Tā kā mācījos zviedru valodu, man bija iespēja aizbraukt vasarās pastrādāt uz Zviedriju kapos, kur es nopelnīju pirmo naudu un nopirku žiguli. Tolaik Zviedrijā, salīdzinot ar Latviju, varēja pelnīt milzu naudu, piemēram, es labi atceros, ka par manas mammas farmaceites mēneša algu pēc valūtas maiņas Zviedrijā varēja nopirkt vienu mazo saldējumu. Tad bija tāda jocīga sajūta, ka tu negribi noēst mammas mēneša algu vienā rāvienā, tu labāk gribēji vest to naudu mājās. Un tā es tiku pie žiguļa. Kāpēc žigulis? Jo tā bija vienīgā mašīna, kam varēja tolaik šeit dabūt rezerves daļas. Vēl daļu naudas es aizdevu Intam biznesa vajadzībām, jo viņš tirgoja saldumus. Pēc kāda laika Ints man piedāvāja pašam pamēģināt kaut ko patirgot. Par 400 latiem man Rīgā no viņa sanāca nopirkt pusi žiguļa bagāžnieka ar šokolādēm, Ints aizdeva otru pusi naudas, lai iznāktu pilns bagāžnieks, un tā es uzsāku vairumtirdzniecību! Realizēju vietējos veikaliņos pa ceļam no Rīgas – kaut ko Līgatnē, kaut ko Raunā, vēl Smiltenē un Alūksnē.

Vai pašam patika tāda aktīva preču piedāvāšana?

Ļoti! Man ar visiem bija labas attiecības. Turklāt bija izveidojušies tādi apstākļi, ka es biju spiests to darīt, lai nopelnītu pietiekami daudz naudas ģimenes uzturēšanai. Tolaik benzīns bija dārgs un man no Smiltenes vajadzēja izbraukāt uz Jelgavu mācībās, algas bija maziņas, tāpēc nācās kaut ko mēģināt darīt pašam.

Kā un kur tapa pirmais veikals?

Pirmais veikals bija Variņos, kas ir mazs lauku ciemats Smiltenes novadā. Mēs viņu nosaucām par “Elzu” – saimnieces vārdā, kas mūsu biznesam atvēlēja savu divistabu dzīvokli. Virtuvē un guļamistabā bija noliktava, dzīvojamā istabā – mūsu pirmais veikals! Tas notika 1993. gada nogalē – novembrī vai decembrī. Te pat ir bilde:

Tajā pašā laikā Smiltenē mēs noīrējām telpas no pašvaldības, kas atradās pilsētas pirts mājā. Kādreiz pirtis bija atsevišķi vīriešiem un sievietēm. Mēs dabūjām telpas sieviešu pusē, un izmantojām tās kā noliktavu. Šobrīd tā ēka ir renovēta un iekšā ir veikals “Maxima”. Bet toreiz, kad bijām jau iekārtojušies un kaut kādas preces no Inta saveduši, man radās doma uzrīkot nelielu atklāšanu ar vietējo uzņēmēju piedalīšanos. Tātad ir pēcpusdiena, un Smiltenes centrā nāk pretī mana tautas teātra partnere Gita. Es viņai jautāju: “Vai negribi atnākt rīt man palīdzēt kūku sagriezt un kādu ūdeni saliet? Mums te tāda vairuma bāzīte, varbūt kāds atnāks ciemos…” Un tā viņa griež jau trīsdesmito gadu! (Smejas.) Pašlaik Gita vada mūsu personāldaļu.

Vai ir daudz darbinieku, kas kopā ar Jums ir visus 30 gadus?

Mums ir ļoti daudz ilggadējo darbinieku. Personāldaļas vadītājai, diviem šoferiem un pirmajai pārdevējai, kas izauga līdz iepircējai, darba stāžs ir 30 gadi, mazumtirdzniecības direktoram un biroja vadītājai – 29. Vispār šajā bildē, kur mēs svinam 20 gadu jubileju, var redzēt jau daudz darbinieku, kas nostrādājuši vairāk par 10 gadiem. Šobrīd, 10 gadus vēlāk, tādu darbinieku, kas strādā “Madara’89” virs 10 gadiem, mums ir 400. Mēs novērtējam ilgstošas attiecības. Manuprāt, lai būtu veiksmīgs biznesā, būtiski ir izvēlēties pareizos cilvēkus, ar kuriem kopā strādāt.

Atgriežoties pie vēsturiskajiem notikumiem, kur atvērāt nākamos veikalus?

Otrais bija Grundzālē 1994. gadā, pēc tam Palsmanē. Palsmanes veikala vidū bija krāsns, kas aplikta ar koka dēlīšiem un veica apkures funkciju. Pie piektā veikala Strenčos es jau sapratu, ka pats ar veikalu vadību netikšu galā un noalgoju palīgā Sandi – tagadējo mazumtirdzniecības direktoru.

Interesanti, ka sākāt ar mazajiem ciematiņiem.

Jo Smiltenē tolaik jau bija kādi četri pietiekami spēcīgi privātie veikali un vēl daži Patērētāju biedrības veikali. Tā kā man nebija nekāda kapitāla, būtu bijis grūti ar viņiem konkurēt. Savukārt konkrētajos laukos vienkārši nebija veikalu. Mēs arī visās tajās vietās esam saglabājuši savus veikalus. Ļoti reti, varbūt viens vai divi, kas pašlaik ir slēgti.

Šeit bildē ir pirmais Smiltenes veikals, ko izveidojām 1999. gadā. Veikalu nosaucām par “Vali”, jo tas tika ierīkots bijušā zivju veikala telpās, kuras mēs atjaunojām trīs reizes. Visu naudu, ko nopelnījām, mēs ieguldījām veikala paplašināšanā. Tā mēs visus 10 gadus nostrādājām, un beigās nenopelnījām neko. (Smejas.)

Vai bija saskarsme ar deviņdesmito gadu reketieriem?

Maksāt viņiem nenācās, bet kuriozi gadījās. Vienā no pirmajiem manas darbības gadiem es savam paziņam palīdzēju iepirkt ogas, un tur bija saskare ar reketu. Uz Sedas pilsētu braucām ar gaziku, kuru apsargāja džeks ar automātu. Mēs braucām iepirkt ogas ar automātu! To nevar iedomāties, bet pie Sedas zīmes stāvēja kāds trīssimt cilvēku liels pūlis un gaidīja mūs, lai nodotu savas ogas. Kādi simts palika ogas nenodevuši, jo mums vairāk vietas nebija mašīnā. Tajā vasarā par ogu pirkšanu interesējās arī bandīti no Igaunijas, kuri vienreiz uzspridzināja to ogu pieņemšanas vietu, nodedzināja mašīnu un piekāva ogu pieņēmēju.

Bet pie Jums veikalā viņi nevienā brīdī neienāca?

Pie mums nenāca, jo mēs, iespējams, tobrīd bijām par mazu un ļoti lokāli. Taču vienreiz Rīgā sanāca gadījums, kad mani darbinieki brauca pakaļ precei uz Sporta manēžu krastmalā. Tajā laikā tur bija tāds liels tirgus laukums, kur iepirkās daudzi. Varēja dabūt cigaretes, augļus, saldumus un citas preces. Mums bija pirmā smagā mašīna, kurai šasiju atvedām no Zviedrijas un kravas kasti paši uzmeistarojām no koka, ko apsedzām ar tentu, jo nopirkt visu gatavu tajā laikā bija pārāk dārgi. Vispār tā bija mūsu trešā mašīna preču pārvadāšanai – sākumā bija žigulis, tad žigulis ar piekabi un pēc tam šī mašīna ar kravas kasti, kuras vadīšanai noalgoju šoferi. Viņš pie mums vēl joprojām strādā! Tātad toreiz sapirkām preci, salādējām kravas kastē un lēnām braucām ārā no manēžas. Tikmēr viens rūdīts tirgus zaglis bija iekāpis mūsu kastē zem tenta un pa otru galu lādējis ārā preci. Kad mašīna atbrauca uz Smilteni, konstatējām, ka palikusi tika trešdaļa preces! (Smejas.)

Vēl kāds kuriozs no tiem laikiem?

Ir! Viena no pirmajām lietām, ko es darīju pats, bija naudas inkasācija no veikaliem un tās vešana uz banku. Vēl kā šodien atceros, ka kapeikās vairāk par četrsimt latiem toreiz nevarēja fiziski panest. Bija karsta vasaras diena, manam žigulim abi logi vaļā, es biju paņēmis naudu no bāzes Smiltenē un piebraucis pie veikala, lai arī tur veiktu inkasāciju. Kad atgriezos pie mašīnas, skats tāds – divi pusaudži stāv pie žiguļa, iebāzuši galvu iekšā un brīnās. Es biju atstājis nomestu naudu uz priekšējā sēdekļa un aizmirsis aizvērt logus! Tur varēja būt vairāk par tūkstoti latu. Džeki stāvēja un vienkārši brīnījās! (Smejas.) Paldies dievam, neko nebija paņēmuši, viss beidzās veiksmīgi!

30 gadi nu ir pagājuši. Cik Jums tagad ir veikalu?

Kopā 121. 104 veikali “top!” un “mini top!”, 11 “Labais” un 6 “Skapis”. Esmu piedalījies katrā veikala atklāšanā, visur biju klāt.

Kā noprotams, tie ir “Firmas Madara 89” veikali, jo zem “top!” logo var būt arī cits īpašnieks, vai ne?

Jā, mūsu iepirkumu grupā kopā ir 13 partneri – visi vietējie uzņēmumi. “Firma Madara 89” ir lielākais no tiem.

Vai šobrīd ir plāni vēl paplašināties?

Jā, skatāmies jaunus veikalus un arī ceļam jaunas telpas. Konkrēti pašlaik top veikali Jaunpiebalgā, Grundzālē un Aknīstē.

Kas ir tie būtiskākie faktori, ko pētāt, lai pieņemtu lēmumu par jauna veikala izveidi konkrētajā vietā?

Iedzīvotāju skaits, ienākumi, skolas un darba vietas. Vēl skatāmies konkurences līmeni, bet tas nav primārais. Jauns veikals ir ļoti precīzs aprēķins un apzināts lēmums. Es varu izstāstīt mazo noslēpumu, kas ir svarīgs mazumtirdzniecībā. Tikai trīs lietas! Vieta, vieta un vēlreiz vieta! Pirms jauna veikala atvēršanas mēs pētām cilvēku plūsmu un vietu.

Vēl Jums ir bistro un maiznīcas.

Ir četras “Pasēdnīcas” un 28 maiznīcas dažādos veikalos, vēl mēs kūkas taisām Smiltenē. Jāatzīmē, ka mēs pēc darbinieku skaita esam lielākais maizes izstrādājumu ražotājs Latvijā. Mums ir 180 cilvēki, kas nodarbināti bulciņu un maizes cepšanā.

Cik Jums vispār ir darbinieku?

Kādi 1847.

Visu cieņu par to, kas 30 gadu laikā uzaudzēts! Ja Jūs esat lielākais Latvijas uzņēmējiem piederošais veikalu tīkls, vai Jūs var saukt arī par pirmo Latvijas veikalu ķēdi?

Ja godīgi, tā gan nebija. Mēs mēģinājām veidot pirmo kooperāciju iepirkumos. Es biju vienīgais no privātajiem uzņēmumiem, ko aicināja uz pirmajām sarunām. Tur bija Valmieras Patērētāju biedrība, arī Kuldīgas un Liepājas. Mēs kā “Madara89” bijām vismazākie, jo tanī brīdī biedrībām bija milzu pārsvars ar veikaliem. Pirms divdesmit gadiem, kad jau mēģinājām dibināt iepirkumu kooperatīvu, tad Valmiera un Kuldīga noleca nost, bet pievienojās Ventspils “Diāna”.

Kāpēc bija nepieciešamas šādas kooperēšanās?

Tā bija mana iniciatīva, ko es noskatīju Zviedrijā, un sapratu, ka tā ir mūsu nākotne. Tajā laikā Latvijā nekādu tirdzniecības ķēžu nebija. Tas viss mums bija priekšā, un tam bija jāsāk gatavoties. Braucām pieredzes apmaiņā uz “ICA” skatīties, kā dzīvē notiek darbs un centāmies redzēto ieviest savā ikdienā.

 Kurā vietā “top!” veikalu grupa ir starp visiem Latvijas mazumtirdzniecības veikaliem?

Šobrīd mēs esam ceturtie aiz “Rimi”, “Maxima” un “Lidl”. Mūsu tirgus daļa ir 11%.

Vai “top!” Vidzemē atšķiras no “top!” Latgalē sortimenta ziņā?

Nē.

Tātad Jūs neklausāties vietējā kontingenta prasībās.

Mums viss ir standartizēts. Līdz pirmajiem desmit veikaliem sortimentu noteica veikala vadītājs, bet pēc tam es pieņēmu darbā kategoriju vadītājus, jo sapratu, ka ir jāmainās. Vienīgie pretrunīgie dati, ko es nesapratu un tāpēc speciāli braucu skatīties, bija par Palsmanes veikalu. Piemēram, ja visur pārdeva divreiz vairāk “Aldari” nekā “Cēsu alu”, tad Palsmanē “Cēsu alus” gāja četrreiz vairāk par “Aldari”. Tā  kā biju izlasījis visu teorētisko literatūru par produktu vadību, es sapratu, ka tā nevar būt un man tā bija liela mīkla. Braucu pats skatīties dzīvē, un pārliecinājos, ka tas notika ļoti vienkārši. Mums tur bija ļoti pieredzējusi veikala vadītāja Tamāra, kas nostrādāja kādus 20 gadus [bildē zemāk viņas vēstule kolektīvam].

Ienāk onkulis veikalā, un viņa: “Nu čau, Pēteri! Ko tev? Alu?” Viņš atbild, ka jā, četrus. Viņa neprasa kādu, viņa vienkārši paņem alus pudeles un uzliek uz letes. (Smejas.) Tā tas alus pārdošanas rezultāts tapa, kad veikala vadītāja pircēja vietā pieņēma lēmumu. Ja tev liekas, ka cilvēki grib atšķirīgu preci, tad tā īsti nav. Tikai šāda veida faktori kā Palsmanes veikalā var būtiski izmainīt realizāciju. Kopumā tirgus ir ļoti līdzīgs. Protams, ir kādi lokālie produkti, piemēram, maize, kuru katrā vietā mīl savu – Limbažos “Lielezeru”, Alūksnē “Alta S” un Madonā “Madonas Maize”, bet par pārējiem produktiem tā nevar teikt.

Vai Latvijas produktiem Jūsu veikalos ir priekšroka?

Pie vienādiem noteikumiem, vienādas kvalitātes un cenas – jā. Bet, ja produktam ir būtiska priekšrocība, piemēram, zemāka cena, tad nē, jo mums ir jāpiedāvā pircējiem izvēle. Mēs ļoti cenšamies atbalstīt vietējo preci, taču tai ir jābūt konkurētspējīgai. Tas pats attiecas arī uz mūsu pašražoto produkciju. Mūsu cepumiem un rasolam ir priekšroka tikai tad, ja mēs spējam nodrošināt konkurētspējīgu kvalitāti un cenu, salīdzinot tos ar iepirktajiem cepumiem un rasolu.

Ko Jūs vēl vēlētos biznesa izdarīt? Kāds konkrēts mērķis vai sapnis?

Es vēlos, lai mani bērni pārņem šo biznesu. Vai tas tā notiks, laiks rādīs. Vecākais dēls ir pabeidzis studēt biznesa vadību un šobrīd mēģina darboties šeit – palīdz man un nāk klajā ar savām idejām gan jaunu veikalu izveidē, gan interneta veikala palaišanā. Vidējais dēls arī uzsācis studēt biznesa vadību, tā kā es ceru, ka būs kāds kam nodot savu lietu.

Kā Jūs redzat sevi pēc 10 gadiem?

Godīgi sakot, es nezinu. Viena situācija, ja dēli būs pārņēmuši biznesu, tad, iespējams, es būšu kādā padomē. Pavisam cita situācija, ja nekas no tā nebūs izdevies, bet pārdot šo uzņēmumu es negribu. Es neizslēdzu iespēju, ka nodarbošos ar meža lietām, jo mums ir ģimenes īpašumi. Man patīk iet mežā, un man ir izglītība, taču šobrīd man tam nav laika.

Kas Jums darbā rada gandarījumu?

Kādreiz tā bija nauda, jo uzsāku biznesu, lai varētu stabili uzturēt ģimeni. Bet tagad nauda vairs nav dzinulis – tas sen ir aiz muguras. Darbs gan joprojām ir ļoti būtiska daļa no manas dzīves. Vislielāko gandarījumu darbā tagad dod kolēģi un iespēja attīstīt ko jaunu. Visu laiku ir jāmainās, lai būtu soli priekšā konkurentiem!

Gulbenes veikala atklāšanā 2000. gadā Rīgas ielā 64.

Mirklis no piecu gadu jubilejas balles. Zīmīgi, ka muzikālo priekšnesumu kolektīvam toreiz nodrošināja grupa “Prāta Vētra”.

Rakstā izmantoti foto un laikraksta izgriezumi no Egila Butkas personīgā arhīva.