Kad drosme pārvēršas pieredzē. Saruna ar Eduardu Jakuševski

Atzīmējot GEMOSS 30 gadu jubileju, dāvinām sarunu ciklu ar Latvijas viesmīlības nozares uzņēmējiem – mūsu partneriem, klientiem un draugiem. Kopā ar viņiem meklējam atmiņas un vērtīgas atziņas par laiku, kad visi sākām veidot šo nozari. Vienlaikus ieskatāmies nākotnē un tajā, kas mums vērtīgs joprojām – talantīgi cilvēki un attiecības.

Restorāna “Riviera” un daudzu citu projektu autors Eduards Jakuševskis atvēris vairāk nekā 20 bārus un restorānus, tostarp jūras velšu restorānu Norvēģijā un šobrīd ar partneriem strādā pie jauna koncepta Londonā. Tas, cik bagātīgi attīstījusies Eduarda karjera, visskaidrāk spoguļo Latvijas viesmīlības nozares veidošanos. Starp rindām var lasīt, cik neparedzama un dažkārt trausla ir HoReCa vide, kā arī to, cik ļoti laiks, vieta, cilvēki un idejas var mainīt restorāna kursu izdošanās vai neveiksmes virzienā.

Ko Tu darīji 1993. gadā?

Vēl biju mazs puika, mācījos skolā, un man bija 13 gadi. Dejoju modernās dejas un spēlēju futbolu. Tas laiks daudziem bija grūts, tāpēc 14 gadu vecumā es jau sāku strādāt. 

Kas bija Tava pirmā darba vieta?

Galdniecībā, bet 15 gados – ēdināšanas uzņēmumā “Furšets” Siguldā. Tā bija maza kafejnīca, kas vēl nesen darbojās, bet nu ir ciet. Tur bija saimniece Vija, kuru ap Siguldu visi zināja un no kuras es daudz varēju mācīties. Ar viņu bieži kopā devāmies banketu izbraukumos. Darba diena sākās septiņos no rīta un turpinājās līdz sešiem vakarā. Man katru dienu bija jāsagriež sešu veidu salāti, un tie nedrīkstēja atkārtoties! Tā kādus divus gadus, kamēr 17 gadu vecumā sāku strādāt disko bārā. Šodien tas, protams, tādā vecumā nebūtu iespējams.

Paralēli darbam vēl mācījies skolā?

Jā, pa dienu gāju skolā, pa vakariem – strādāt uz galdniecību un nedēļas nogalēs – par bārmeni. Kad sāku studēt RTU un pēc tam “Turībā”, braucu atpakaļ uz Siguldas disenēm, kur varēja labi nopelnīt. Un drīz sāku strādāt pirmajā ukraiņu restorānā “Spotikač” Rīgā, Antonijas ielā. Atceros, ka īpašniekam Viktoram ļoti patika dažāda veida uzskaites. Toreiz nezināju citu vietu, kur viss bija tik nopietni sakārtots – pasūtīšana, kalkulācijas utt.

Vai Jūrmalā arī pastrādāji?

Protams! Kad man bija kādi 20 gadi es pa vasarām sāku strādāt restorānā “Villa Joma”. Toreiz Jūrmala bija izteikta kultūras pilsēta ar gudriem un izglītotiem viesiem, kuri tur ieceļoja no dažādām pasaules valstīm. Patiesībā Jūrmalā pavadītais laiks mani labi izaudzināja. Tur es iepazinos ar šefpavāru Jāni Sokolovski. Sākām strādāt kopā – abi ambiciozi un abi ar raksturiem. Šad tad lidoja pannas pa gaisu, bet, par spīti tam, mēs ātri viens otram pieslīpējāmies, jo vienmēr centāmies rast kompromisu. Tā aizvien esam kopā biznesā. Izaugsmes ziņā “Villa Joma” bija izcila vieta – guvām milzīgu pieredzi! 

Un kā tu nonāci “Fabrikas” restorānā?

2001. gadā, kur sāku strādāt kā bārmenis un apguvu glāzīšu mētāšanu. Toreiz frīstails bija pilnīgi jauns trends. Mēs “Fabrikā” taisījām arī modernākos kokteiļus. Tas man bija liels radošās brīvības laiks, jo nepārtraukti bija ko darīt un visu laiku bija pilns ar cilvēkiem. Tā vieta kā organisms dzīvoja pati par sevi un šķita esam kā no citas planētas! Uldis Stabulnieks pa vakariem spēlēja fantastisku mūziku… Varu droši apgalvot, ka tolaik “Fabrika” pavisam noteikti bija vispieprasītākais restorāns Rīgā.

Izklausās pēc “zelta laikiem”!

Īpašnieki Guntars, Ģirts un Armands deva mums rīcības brīvību, jo restorāns bija pilns un dzīvība tur kūsāja. Vienreiz nedēļā tik atbrauca, pārbaudīja un aizbrauca. No 2001. līdz 2006. gadam katru dienu bija pilns ar apmeklētājiem. Ēdienkarte bija ļoti pārdomāta un tam laikam atbilstoši augstā kvalitātē. Komanda bija fantastiska! Kāds var apstrīdēt, bet, manuprāt, mēs toreiz bijām pirmie, kuri sāka dalīt dzeramnaudas ar virtuves darbiniekiem, jo nelikās godīgi – viņi arī visu dienu virtuvē noskrējušies. Tagad jau labos restorānos pieņemts dalīties.

Kas sekoja tālāk?

Pārgāju strādāt uz grieķu restorānu “Amfora” Elizabetes ielā. Tā bija pirmā vieta, kur jau turēju 10% akciju paketi, un paralēli algai nāca arī kāds procentiņš. Tur nebija terases, tāpēc sākumā gāja ne pārāk labi, bet 2 gadu laikā mēs ļoti pacēlām līmeni. Manuprāt, toreiz “Vincents” un “Bergs” bija spēcīgākie restorāni, un tad – mēs. “Amforā” viennozīmīgi bija vislabākā komanda, jo tik jaudīgu kolektīvu kā tur - gan virtuvē, gan zālē – es nebiju pieredzējis. Tur bija fenomenāla pietāte pret ēdienu, servisu un komandas saliedētība. Tas bija krīzes laiks, bet, domāju, tieši tādēļ mēs krīzi nejutām – “Amfora” vienmēr bija pilna.

Vēlāk mūs pārvilināja uz “Vive le Figaro” Vecrīgā, Strēlnieku laukumā. Tur mēs pāris gadu laikā lauzām esošu konceptu, radījām ko jaunu un intresantu, un man tā vieta ļoti patika! Labi gāja ar mūzikas grupām, tāpēc izveidojām fantastisku laundžu. Guvu ļoti lielu pieredzi no īpašniekiem Ingas un Rolanda, līdz bija laiks iet katram savu ceļu. Lai gan toreiz bieži nepiekritu, tagad ar gadiem arvien vairāk viņus saprotu – kāpēc tas vai šis bija jādara tieši tā.

Un tad beidzot izveidoji, ko savu?

Jā, restorānu "My life" Jūrmalā. Tas bija ļoti interesants projekts kopā ar Vadimu un Jāni Nīkrenci. Likās, ka būs viegli, bet sanāca tieši otrādi. Pieeja bija ļoti laba, komanda fantastiska – Andra, Mārītis… Restorāns sanāca perfekts – stiprs, manā uztverē ļoti labs un Jūrmalai tajā laikā vajadzīgs.

Vai vēl bija kāds īpašums kūrorta pilsētā?

Protams! Tālāk gājām jau nopietnāk un ar īpašumtiesībām pārņēmām “Se la vie” Majoros. Pirmo reizi uz savas ādas izjutām neveiksmi, jo negaidījām, ka vasarā var iet tik labi, bet ziemā – tik grūti! Apvainojāmies uz Jūrmalu un meklējām telpas Rīgā, bet, kamēr nevarējām atrast, abi ar Jāni Sokolovski uz pusēm paņēmām ēdnīcu Duntes ielā. Tur mums gāja labi, tā mierīgi paši sev strādājām, un laika gaitā jau ēdnīca pārtapa par vietu ar glauniem ēdieniem tāda tipa ēstuvei, jo mēs aizrāvāmies. (Smejas.)

Kad atradāt telpas restorānam Rīgā?

2010. gadā nāca labas telpas ar terasi, taču tajās bija vēl daudz jāiegulda. Par to jāpateicas partnerim Ruslanam, kurš mums ļoti uzticējās un uzticas joprojām. Tā tapa Vidusjūras restorāns “Riviera”ar labu cenas attiecību pret maltītes kvalitāti. Sākumā mums gāja lēni, jo visiem – man, Ruslanam, Jānim Sokolovskim, Marijai Pavlovskai – bija dažādi stili un raksturi, bija jāpieslīpējas viens otram.

Neko daudz sākumā nepelnījām, bet tas bija mūsu mārketings. Pirmie atklāšanas mēneši bija smagi, jo visu laiku bija pilns ar viesiem. Atceros, ka vispār negāju mājās un pat gulēju uz dīvāniem zālē. Virtuvē katru dienu kāds uzrakstīja atlūgumu, jo neizturēja slodzi. Katru dienu bija jāmierina kāds raudošais. Ja godīgi, mēs nebijām gatavi tādam apjomam. Trūka personāla.

Kurš ir Tavs veiksmīgākais projekts?

Ja skatās no stabilas uzņēmējdarbības viedokļa – noteikti "Riviera". Ja no atrašanās vietas, tad varētu teikt, ka “Faces”, kas pagājušogad uzrādīja fantastiskus rezultātus. Arī alus restorāns “Two more beers” pie Konventa sētas diži neatpaliek. 

Kāds ir “Riviera” veiksmes stāsts?

Pirmkārt, lokācija ir ļoti svarīga. Otrkārt, bez veiksmīgas idejas visu realizēt būtu ļoti grūti – jūras velšu restorāns Rīgā toreiz vēl nebija. Treškārt, mēs paši bijām ambiciozi un ieguldījām visu savu enerģiju. Droši vēl jāpiemin, ka tolaik nemaz nebija tik daudz konkurentu kā šodien, kā arī tas, ka biju strādājis tik daudzās vietās. Cilvēki mūsu komandu zināja, un tāpēc arī nāca. Restorānu viesi kļuva pazīstami, uzticami un liela daļa sekoja tur, kur mēs ar Jāni devāmies. Mēs augām kopā ar viesiem. Viņi ceļoja, un tā mēs mainījāmies ar pieredzēm. Mēs izdarījām savu darbu – labs serviss, patīkama atmosfēra, terase un kvalitatīvs ēdiens. Viesi paši sapildīja restorānu. 

Kas šodien ir “Riviera” vērtības?

“Riviera” šo gadu laikā jau ir kļuvusi par stabilu, konservatīvu vietu. Mēs mēģinājām kaut ko mainīt, bet, kad katru vakaru ienāk 200-300 cilvēki, tas nav iespējams. Kā Jānis saka, mums ir stabila vieta, jo cilvēki, kas ierodas, zina, pēc kā ir atbraukuši. Un tik plaša vīna karte, kāda ir mums, nav daudz kur citur. 40% sortimenta vīnus mēs meklējam un piegādājam paši. 

Kādas bija sajūtas, atverot “Rivieru”?

Bija bailīgi uzsākt, jo investēta liela nauda. Dzīvojam taupīgi, lai varētu ātrāk visu atdot. Drosme, kas nāca no darba “Amforā”, “My life” un “Se la vie”, pārvērtās pieredzē, kad sapratām, kas strādā un kas nē. Principā, mēs sev ticējām. Un tomēr arī jaunības maksimālisms – tu nebaidies un ej!

Un tagad?

Šobrīd jau vairāk analizēju, jo ir jācīnās par katru klientu. Lai Rīgā atvērtu jaunu vietu, ļoti svarīga ir lokācija, jārēķina izmaksas un jāskatās, kā iedzīvotāju plūsma pilsētā mainās. Svarīgi lai cilvēki brauktu uz restorānu kā uz vietu, kur ir baudāms iekārtojums, atmosfēra un teicams ēdiens. Tagad grūtāk ir ar spēcīga personāla izveidi, jo novērojama tendence, ka daudzi profesionāļi aizbrauc no Rīgas. 

Vai karjeras gaitā atceries, kad pirmo reizi izdzirdēji vārdu GEMOSS?

Strādājot “Fabrikā”, mēs paši meklējām, kur var nopirkt visu restorānam nepieciešamo. Un tad es kā puisēns arī sāku braukt uz GEMOSU. Tagad tas jau ir ieradums. Zinu, ka visu varu atrast vienā vietā bez laika tērēšanas, vizinoties apkārt. Turklāt GEMOSS ir stabilitātes garants – ja pasūtu traukus, tad zinu, ka pēc gada vai diviem varēšu tos papildināt. Arī šodien teiktu, ka GEMOSS ir mūsu lielākais partneris. 

Vai Tu savu dzīvi vari iedomāties bez restorāna?

Es mēģināju reiz iedomāties. (Smejas.) Pat pamēģināju nomainīt, jo vienā brīdī šķita par grūtu. Ir brīži, kad liekas, ka viss dzīvē ir jāmaina, bet nesanāk. Pēc tam atkal saprotu, kādēļ to daru. Jābūt godīgam pret sevi, jo vienā brīdī jau tie jaunie sāks izkonkurēt. Gribu teikt, ka labprāt kaut ko citu apgūtu, piemēram, man patīk zaļumi – varētu mācīties dārzkopību, bet tai pat laikā varbūt mūsu sfērā vēl jāpamācās?...

Ko dara Eduards pēc desmit gadiem? 

Strādājam divas dienas nedēļā, divas stundas dienā. (Smejas.) Vislabāk tā ir otrdiena un trešdiena. Citās dienās braukājam pa visām mūsu vietām, pasūtām produktus un atpūšamies. Bet, ja nopietni, līgumi man visur ir gari. 

Desmit gadi tā vien paies!

Vispār tu jautāji pēc desmit gadiem… (Smejas.) Līdz tam laikam vēl mazliet jāpastrādā. Bet pēc desmit gadiem – vizināšos pa visām vietām un ar visiem iedzeršu kafiju. Strādāt jau strādāsim, bet arī pasēdēsim un baudīsim!

Rakstā publicēti foto no restorāna "Riviera" interjera un komandas, Eduarda personīgais arhīvs.