Saliec puzlīti, iznāk kafetērija! Saruna ar krodziņa “Cuba Cafe” īpašnieku Arni Bikšus

GEMOSS 30 gadu jubilejas sarunu ciklu turpinām ar leģendāro bārmeni Arni Bikšus agrā pēcpusdienā viņa saimniecībā “Cuba Cafe”. Šo vietu, kur ierasti skan Karību ritmi, balsis un glāžu šķindoņa, mums pāris stundas pirms durvju vēršanas ir iespēja piedzīvot klusu un mierīgu. Karjeras laikā pelnījis pasaules bārmeņu godalgas, atvēris bāru Kanādā, radījis tādas hrestomātiskas vietas kā “Paldies Dievam, piektdiena ir klāt”, “Cuba Cafe” un “Pulkvedim neviens neraksta”. Izdzirdot šos nosaukumus, daudziem atmiņā atausīs kāds spilgts vakars. Sarunas laikā varēsim nojaust, kā amata meistara dzīve 30 gadu laikā ir saaugusi ar profesiju un kļuvusi par neatņemamu personības daļu.

Sākam! Ko Tu darīji 1993. gadā?

Kas bija pirmais – vista vai ola?... (Smejas.) Laikam jau strādāju sabiedriskajā ēdināšanā. 1991. gadā biju konditors restorānā “Jūrmala”. Mamma ieraudzīja sludinājumu avīzē, un tētis aizveda pie bārmeņa Zigmunda Ivaņinoka uz kursiem. Toreiz uzņēma 10 bufetniekus un 10 viesmīļus. Nezinu, kā viņš mani paņēma, bet kļuvu diplomēts bufetnieks. 

Pirms konditora gaitām Arnis izmēģinājis savus spēkus vieglatlētikā un bobslejā.

Latvijas bobsleja tradīcijas sākās PSRS laikos. Deviņdesmito gadu sākumā esot bijušas pat 24 bobsleja ekipāžas!

Triju gadu laikā paspēts piedalīties vairākos Pasaules kausa sacensību posmos.

Ja par 1993. gadu atbildi meklē caur GEMOSS, tad sākumā neņēmām neko no jums, bet braucām uz lidostu, uz duty free. Tur varēja dabūt kokteiļu ķiršus un visu pārējo bāram nepieciešamo. Iespējams, ka pirmoreiz iepazinos ar GEMOSS, kad strādāju “Kolonnā”, kur bija arī tagadējais “B Bāra” saimnieks Armands Mednieks.

Jums sanāca kopā strādāt?

Nē, tieši samainījāmies. Mani izlidināja no turienes (smejas), un viņu paņēma.

Un tālāk? 

Tālāk es aizgāju uz “Pulkvedim neviens neraksta”, kuru atvērām 1995. gada oktobrī. Biju klāt no paša sākuma, arī pats piedalījos remontdarbos. Un tad GEMOSS jau figurēja. Tur biju līdz aptuveni 2000. gadam. Atceros, pie jums strādāja Normunds Kalniņš, Miks, Ieva, Sandro… Ilgi nevarēju saprast, kurš tur ir galvenais? Visi nēsāja lietussardziņus! Sekoja uzaicinājums uz štābiņu atbraukt…

Tad jau Tu esi bijis Talsu ielas otrajā stāvā, kas bija mūsu pirmā noliktava Treiju ģimenes mājās?

Jā, jā. Biju klāt pie pašiem pirmsākumiem!

Suns Tev nekoda kājā kā Armandam Medniekam?

Nē! Mēs labi sapratāmies. Laikam juta, ka baigā kunde nāk un suns jāpietur, vai arī bizness vējā!  (Smejas.). Izlasot interviju ar Mednieku, arī atcerējos to kokteiļu dekorāciju sienu… Nu, tas bija tajā laikā, kad grenadīna sīrups bija sarkanāks. (Smejas.)

Kādi bija tavi pieci gadi “Pulkvedī”?

Vētraini. Neaizmirstami, bet brīžiem bija arī aizmirstami. (Smejas.) No pašas pirmās dienas bija ļoti labi – pilns ar cilvēkiem katru dienu, aliņu pārdošanas rekordi, rindas... Pulkvedis bija trendīgākā vieta toreiz. Pirmais klubiņš, kurā mazliet arī bija padomāts pa dizainu – industrial, underground. Daudzi nāca skatīties un bildēt tos risinājums.

Jā, tā vieta bija sava laika pionieris.

Arhitektam Andim Sīlim tā bija tāda pirmā vieta, kur viņš veidoja interjeru. Šeit Kubā – pirmā pēc studiju beigšanas, ja nemaldos. Bija viņam tāds posms, kad viņš kafejnīcas būvēja. Un tā arī sadarbība ar GEMOSS gāja plašumā. Mums līknes gāja uz augšu, un jums arī vienlaicīgi. Pēc tam es tikai uzzināju, ka Ieva ir priekšniece, nevis Mikus (Ābele, kas šobrīd vada Tehnikas nodaļu). Ienākot bārā taču arī ir svarīgi saprast, kurš ir bārmenis! (Smejas.)

Un kas notika tālāk ar Tavu CV?

CV? (Smejas.) Pabraukāju pa ārzemēm. Mēs bijām tāda “labo bārmeņu” saime – konkursu uzvarētāji. Es jau biju rokzvaigzne bāru nozarē. Tā labi sakrita, ka mēs par bārmeņiem izmācījāmies vienlaicīgi ar Toma Krūza lomu filmā “Kokteiļi” (1988). Kuriozi, bet bufetniekiem tas bija atspēriens, jo sapratām, ka var arī citādāk pasniegt dzērienus. Sākām mētāt pudeles, devām DJ savu mūziku un gatavot kokteiļus kā šovu. Tas bija inovatīvi!

Un pēc “Pulkveža”?

Tad, par laimi, pienāca “Paldies Dievam, piektdiena ir klāt”. Tur daudz tika noskatīts no Eiropas - kā jau visi, savus krogus taisot. Aizbrauc uz Eiropu, noskaties vienu lietiņu, tad otru, saliec puzlīti un iznāk – kafetērija!

Cik gadus pastāvēja “Piektdiena”?

11 gadus. “Piektdienas” ziedu laikos bijām visu laiku labākie kokteiļu lietussardziņu uzpircēji GEMOSS vēsturē! (Smejas.). Taisot tropiskos kokteiļus, vedām no jums laukā kastēm lietussardziņus! Es vēl tagad domāju, vai nevajag tos kaut kur atkal sākt bakstīt, bet laikam vēl jāpagaida, līdz tā mode apies pilnu ciklu. Pirmos piecus, sešus gadus, manuprāt, mēs bijām tādi kā modes noteicēji. Tā bija vieta, kur daudzi iedvesmojās. Kāds var apstrīdēt, taču man šķiet, ka es biju pirmais Latvijā, kas uztaisīja mohito, ko, protams, biju noskatījis ārzemēs. Arī uz GEMOSS gājām un prasījām, vai nevar šādu vai tādu glāzi dabūt. Meklējām kladītēs, katalogos…

Nu, ja, toreiz jau interneta nebija. Visu meklējām katalogos, rakstījām vēstules ražotājiem, un tad arī gaidījām, kad piegādās. 

Jā, tajā laikā viss gāja ļoti veiksmīgi, tie bija treknie gadi. Tāds burvju laiks! Jāatzīst, laikam toreiz noslinkoju un neaizdomājos par tālāku attīstību. Droši vien vajadzēja ieguldīt, bet viss bija tik labi un likās, ka tas nekad nebeigsies! (Smejas.)

Nekad nesapratām, kāpēc aizvērās “Piektdiena”? 

Jā, man arī tas nav skaidrs… (Smejas.) Bija labi, bet prasījās kaut ko mainīt. Tagad, kad skatos atpakaļ, varbūt varēja vēl atstāt. Bet toreiz nebija miera, un nolēmu atvērt restorānu “Burkāns”. Pēc tam atkal domāju, kāpēc man to vajadzēja darīt? Nevarēju sastrādāties ar pavāriem, un visi uz mani apvainojās. Vajadzēja mācīties paslavēt, jo katru reizi es komentēju to, kas man nepatīk. Gribējās jau, lai viss ir forši, bet katram bija savs redzējums uz lietām.

Un kā ar darba pieredzi ārzemēs?

Ap 2010. gadu mēs Kanādā, Toronto atvērām bāru “No one writes to Colonel”, kur darbojāmies kādus četrus, piecus gadus. Pat tikām vietējā presē kā top mohito bārs! Viss beidzās, kad īpašnieks pacēla nomu, auga minimālā alga valstī un pie reizes vēl prasījās remontēt telpas. Turklāt, nevar tā – uz otru pasaules galu izbraukāt. Ja uz vietas dzīvotu, varētu turpināt rullēt. Tolaik Rīgā atvērām “Pupu Lounge” – ļoti modernu vietu, varbūt nedaudz pirms sava laika… Tas bija smuks un trendīgs bārs, ar dizainu. Veiksmīgi nostrādājām trīs, četrus gadus un pārdevām. 

Kas, tavuprāt, ir “Cuba Cafe” veiksmes noslēpums?

Kad taisīju Kubu, man bija skaidrs, ka vajag būt centrālajā laukumā. Konceptu es noskatīju Amsterdamā. Sēdēju tur un domāju – šādu vietu vajadzētu Rīgā! Paņēmām Andi Sīli nākamajā reizē līdzi. Klientiem jau ir pilnīgi vienalga, kā vietu sauc. Galvenais ir izdarīt tā, lai pie tevis nāktu 500 cilvēku. Visa pamatā ir izveidot to ģimenisko, mājas virtuves sajūtu, apčubināt. To es arī jaunajiem bārmeņiem mācu. Vajag mācēt pielaist cilvēkus sev klāt. Protams, vieglāk ir to nedarīt un dzīvot savu dzīvi aiz letes. Bet es cenšos to brīvo stilu noturēt, ko mēs jau sen atpakaļ iesākām.

Vai klienti mainās, laikam ejot?

Klienti visu laiku mainās. Ir tādi, kas nāk katru dienu, bet pēc 2 mēnešiem nenāk vispār, jo par daudz. Protams, ir arī tādi, kas nāk neregulāri jau gadiem kā tādi lielākie fani. Arī bārmeņi mainās pa paaudzēm, bet es palieku un nododu tālāk savas “baltā tēva” zināšanas. (Smejas.) 

Kādus cilvēkus Tu visvairāk priecājies redzēt šeit ienākam?

Viegli iereibušus! (Smejas.) Patīkami, ka pēc labākās rumkolas Rīgā uz šejieni nāk bieži.

Kuri kokteiļi pie jums ir vispopulārākie? 

Cilvēki nāk pie mums pēc klasikas. Ruma kokteiļi! Banāli, bet labu rumkolu uztaisīt arī ir jāprot. Esam izstrādājuši precīzu secību, lai garšas pareizi sajaucas. Vienreiz mūs pat aicināja uz “Tallink” kuģa iemācīt pareizi uztaisīt rumkolu.

Katrā lietā ir savs knifiņš, lai cik tā vienkārša neliktos!

Jā, un populārais mohito, protams! Mohito bija vienīgais kokteilis no kā šotu nevarēja uztaisīt. Kādreiz, kad Arvis Zēmanis te strādāja, viņš gāja cauri dzērienkartei un kopā izdomājām, kā uztaisīt. Tas ir ļoti garšīgs, maigs. Visi saka, ka baigi labais. Nu, kādreiz atnāksiet, uztaisīšu… 

Kā jums gāja COVID laikā? 

Ļoti laba sadarbība mums bija ar kaimiņiem. Mēs bijām četri vai pieci bāri, kas bija vaļā – strādājām līdzņemšanas režīmā. Var teikt, ka bija brīvais laiks – apciemojām viens otru, izštukojām un bez darba jau nesēdējām. Kopumā bija mierpilna sajūta. Beidzot var teikt paldies valdībai par atbalstu – novērtējām to, ka visus šos gadus pa balto bija strādāts.

Kas Tevi šobrīd notur biznesā?

Ja mācētu benzīnu vai bitcoin tirgot… (Smejas.) Katram ir savs. Man patīk ar cilvēkiem komunicēt.

Zinu, ka Tu esi bijis Kubā. Kuba kā valsts un Tava Kuba – vai ir kas kopīgs?

Kādus 4 gadus atpakaļ "Havana Club" mūs uzaicināja ceļojumā. Es gan agrāk visiem stāstīju, ka es katru gadu braucu uz Kubu. (Smejas.)

Pie manis šeit ir foršāk kā tajā Kubā – to es droši varu apgalvot! Te ir viss zašibis, bet tur, manuprāt, vēl nav redzama gaisma tuneļa galā. Kaut kas jau šeit arī ik pa brīdim jāpieķūnē, lai nesadalās. (Smejas.)

Ko darīs Arnis pēc 10 gadiem? 

Beidzot pasūtīs GEMOSĀ MONIN cidoniju sīrupu! (Smejas.) Velku uz zoba, jo pasaulē cidonijas nepazīst.

Nevar zināt jau, kas būs rīt. Nu, kaut kā rullēs… Māja laba, mājas īpašnieks arī labs. Protams, ja vien viņš neizdomās te uztaisīt itāļu apģērbu veikalu, varētu te mūžīgi šancēt. Kardināli negribas neko Kubā mainīt. Saprotu, ka tā lokomotīve iet, un nevajag viņu ar reģipsi labot vai picas sākt cept.

Varbūt vēl kādu jaunu kafejnīcu?

Ir traks tas brīdis, kad tu sēdi un domā, kā gribētos tajā pensijā neko nedarīt. Liekas, ka viss dzīvē ir izdarīts – tu esi bijis topā, esi bijis labākais bārmenis. Joprojām par fāteri saukā visi jaunie, kas, protams, ir patīkami. Trīs bērni ir izaudzināti, māja ir, dārzs ir… Nav vairs tas kurbulis, kāds kādreiz. Pašapmierinātais kūmiņš! (Smejas.) GEMOSAM jau to nevar novēlēt… Jums vajag kurbuli, tāpēc to arī novēlu Jums 30 gadu jubilejā!

Bet es... Daži jau prasa, un idejas ir, bet mani bērni jau izauguši lieli: vienam – 21, otram – 18. Lai tie perina jaunas idejas! Saprotu, ka savu vairs labprāt netaisītu, bet palīdzētu viņiem savienot pareizos vadiņus un salikt to puzlīti.

Foto no Arņa Bikšus privātā arhīva, arhitektu biroja “SZK un Partneri” mājaslapas un "Cuba Cafe" Facebook publikācijām.