Paēdinājusi visus Latvijas prezidentus. Saruna ar Valkas uzņēmēju Albīnu Kārkliņu

Viens no GEMOSS pirmajiem klientiem “PEDELĪTE” SIA ir mums uzticīgs vēl joprojām. Tas ir Valkas pirmais un lielākais sabiedriskās ēdināšanas uzņēmums, kas 2003. gadā pilsētas centrā atvēra bistro “JUMIS” ar kulinārijas un konditorejas veikalu, kurš tiek kupli apmeklēts arī šodien. Vēlāk šim kompleksam pievienojās banketu zāles, sauna, peldbaseins un neliela viesnīca ēkas otrajā stāvā. Uzņēmuma īpašniecei Albīnai Kārkliņai ir cienījams vecums. Par spīti tam viņa ikdienā ir sastopama virtuvē, griežot salātus.

Sātīgi pabarojusi visus Latvijas prezidentus, kas viesojušies Valkā, un iesaistījusi biznesā savu ģimeni līdz pat mazbērniem, mūsuprāt, Albīnas kundze ir Valkas novada lepnums. GEMOSS 30 sarunu ietvaros devāmies ciemos, lai iepazītu viņas stāstu.

Jūs ar GEMOSS esat kopš 1993. gada. Vai atceraties to laiku?

Tolaik es biju Valkas Sabiedriskās ēdināšanas direktore, strādāju Patērētāju biedrībā. Savu biznesu es uzsāku 1999. gadā, kad biedrība tika likvidēta. Es esmu ar GEMOSS kopā braukusi uz Vāciju, Franciju un Holandi ciemos pie piegādātājiem pieredzes apmaiņā. Kad sākās pašai sava uzņēmējdarbība, tad jau vairs nebija laika braukāt apkārt, izrauties bija ļoti grūti. GEMOSS es atceros gan Talsu ielā, kur konteiners stāvēja, gan Nometņu ielā, kur pēc tam braucu pēc riekstiem, rozīnēm un konditorejas izejvielām.

Kā Jūs par mums tolaik uzzinājāt?

Es īsti neatceros, bet visi GEMOSS cilvēciņi bija mani kursa biedri. 1987. gadā mēs mācījāmies kopā pārtikas tehnologos, tikai viņi klātienē un es neklātienē. Iespējams, ka tā es līdz GEMOSS nonācu.

Klātiene ar neklātieni parasti studiju laikā nekrustojās, tikai izlaidumā satikās. Vai Jūs arī piecus gadus mācījāties?

Nē, man bija ilgāks tas ceļš, jo nācās ņemt akadēmiskos gadus. Kad iestājos tehnologos, man bija trīs bērni, bet, kad pabeidzu, jau pieci! Kopā man ir seši bērni un tagad jau trīspadsmit mazbērni.

Cik no viņiem ir kopā ar Jums biznesā?

Viņi visi ir te! Jaunākā meita ir grāmatvede, viens dēls šoferē un atbild par tehniskajām lietām, otrs – par remontiem, trešais ir mans vietnieks. Visi nodarbināti!

Bildē daļa no kuplās ģimenes.

Viena meita gan ir Jelgavā, pārtikas tehnologs un piegādā GEMOSAM dārzeņu čipsus. Tīrs roku darbs, čipsi nav vārīti eļļā, bet cepti. Vietējās bietes, ķirbji un kartupeļi, klāt sīpoli, ķimenes un sviests.

Jā, ZELDARU čipsi mums garšo un tos atzinīgi novērtē arī klienti. Ar ko sākās PEDELĪTE?

Kad tika likvidēta Patērētāju biedrība 1999. gadā, mūs atlaida no darba un katram kompensācijā izmaksāja 300 latus. Par šo naudu sapirkām produktus un atradām brīvas telpas bērnudārzā, kur uztaisījām kosmētisko remontiņu un sākām klāt banketu galdus. Tur pat kāzas tika svinētas, jo nebija tolaik Valkā kur citur! Pēc tam uz veikaliem piegādājām kulinārijas produkciju un pieņēmām darbā konditoru, kas bulciņas cepa. Vēlāk no bērnudārza pārvācāmies uz citām telpām centrā.

Un šī māja, kur esat pašlaik?

Šeit Padomju laikā bija pirts un veļas māja, kas ilgus gadus stāvēja izdemolēta un tukša. Nopirkām, pateicoties bankas kredītam, un pamazām izremontējām. Ievācāmies 2003. gadā. Līdz tam laikam mūsu mājai divreiz logus izdauzīja. Bomzīši bija noskaitušies, ka viņus izlika ārā no šejienes. Tur tālāk galā, kur kādreiz bija veļas māja, bija koka grīdas. Tās visas bija izjauktas ārā un sadedzinātas, te pat bija uztaisīta ugunskura vieta. Es brīnījos, kā tā ēka to visu izturējusi.

Bildē Albīnas meita Līga bistro "Jumis" 20 gadu jubilejā 2023. gada maijā, sagaidot apmeklētājus ar cienastu.

Tagad Jums šeit ir ļoti apmeklēts un klientu iecienīts bistro. Vai nav bijusi doma arī par kafejnīcu vai restorānu ar viesmīļiem?

Man tur tanī galā ir divas banketu zālītes, viena – ar pirti un baseinu. Notiek svinības vai bēres uz 50-60 cilvēkiem, un gandrīz katru nedēļas nogali zāles ir aizņemtas. Nu, ar tiem viesmīļiem ir kā ir… Man arī gribētos Valkā aiziet kādreiz uz restorānu! Ja dikti gribas, tad mēs paši aizejam uz Igauniju [Valgas pilsētu], bet tur arī nav daudz izvēles. Mums pašiem nākas uz Igauniju braukt galdus klāt, piemēram, šodien jāuzklāj bēru galds 25 cilvēkiem.

Bildē galda klājums vienā no "Jumis" banketu zālēm.

Tad sanāk, ka Jūs arī eksportējat!

Jā, igauņi nāk daudz pie mums. Piemēram, pasūta kliņģerus. Brīžiem pasūtījumi ir ļoti lieli – desmitajā datumā man jāuzklāj galds 200 cilvēkiem. Valga ir divreiz lielāka par Valku iedzīvotāju ziņā, un viņiem ir kādi padsmit ēdinātāji, bet tik un tā viņi nāk pie mums.

Ar kādu mērķi Jūs pati braucat uz Valgu?

Parasti iepirkties. Viņiem piena produkti ir lētāki, piemēram, sviestu regulāri var par seši eiro kilogramā dabūt.

Vai sadarbojaties ar vietējiem Valkas zemniekiem?

Ir viens, kas apgādā mūs ar dārzeņiem. Viņš ļoti cenšas audzēt visu, bet viņam diezgan agri viss pavasarī beidzas. Gaļu gan nav no kā paņemt, jo nav neviena vietējā lopkopja.

Kas ir pirmais darbs, kad Jūs piecos no rīta atnākat uz darbu?

Es pati uz salātiem strādāju aukstajā cehā, kas ir bistro produkcija. Savā laikā es esmu bijusi konditorejas ceha brigadiere. Ja vajag, es varu darboties konditorejā, bet man labāk patīk kulinārija. Darba stāžs man ir no 1967. gada, es neko citu nemāku, un mans darbs man patīk!

Kā Jūs nokļuvāt virtuvē?

Pēc astotās klases aizgāju uz Vecbebru lauksaimniecības skolu, kuru pēc diviem gadiem beidzu kā pavārs. Pēc tās es izgāju vidusskolu un iestājos akadēmijā uz pārtikas tehnologiem.

Kas ir Jūsu dzimtā puse?

Līksna pie Daugavpils. Esmu prom no mājām kopš 15 gadu vecuma! Mani no Vecbebriem atsūtīja praksē uz Valku. Sākumā ļoti pretojos! Tiku Patērētāju biedrības ēdnīcā “Liepa” praksē uz pusgadu par pavāru – tas ir tur, kur tagad veikals “top!”. Kad prakse beidzās un es absolvēju skolu, mani pieprasīja prakses vieta atpakaļ darbā. Domāju, ka nekad mūžā es nebraukšu atpakaļ uz to Valku! Bet beigās – nebija jau izvēles, jo tajos laikos darbs bija tur, kur norīkoja. Man piedāvāja vietu aiz Daugavpils pie Baltkrievijas robežas, kur es tiešām negribēju. Tāpēc atnācu atpakaļ uz Valku un tā es te iedzīvojos, apprecējos un paliku.

Kā Jūs ar vīru iepazināties?

Viņš nāca uz ēdnīcu ēst, tā arī iepazināmies. (Smejas.)

Cik Jums tagad ir darbinieku?

Ap 25. Pieci seši pārdevēji, seši pavāri, četri konditori, vēl trauku mazgātāji. Pašai nākas strādāt, jo kāds saslimst vai rodas citas problēmas. Darbinieki arī noveco, bet jaunie nenāk strādāt.

Kā Jūs sviniet svētkus uzņēmumā?

Agrāk mums riktīgas ballītes bija, bet tagad jau paliekam vecāki un mierīgāki. Piemēram, viena jauka Ziemassvētku balle mums bija tepat pie ezera. Aizbraucām ar soļanku un desiņām, bērniem bija zirdziņi. Katru gadu kaut kur vēl cenšamies aizbraukt, piemēram, šogad Dziesmu svētku divās brīvajās dienās aizbraucām uz Lietuvas miniatūru parku un izstaigājām Klaipēdu, atpakaļceļā caur Kuldīgu. Mums viss lielais autobuss bija pilns ar cilvēkiem!

Kā gadu gaitā ir mainījies Jūsu sortiments kopš 2003. gada? Vai cilvēki šodien ēd to pašu, ko tolaik?

Īpaši nekas nav mainījies. Kā mums iet sautētie kāposti, kartupeļi un kotletes, tā iet! Kāposti iet visu vasaru, pat karstā laikā. Speķa pīrādziņi ir numur viens no konditorejas. Kaut ko jau mēģinām pamainīt, bet ejošā produkcija paliek viena un tā pati – klasika paliek klasika. Piemēram, desertos uztaisām tiramisu, bet visvairāk tomēr mums aiziet kafijas vai zemeņu krēms ar vaniļas mērci. Ja uztaisām biezzupu, tad tomēr pirmajā vietā būs soļanka, boršs un skābu kāpostu zupa. Redz, šī ir bistro produkcija. Ja būtu restorāns, iespējams, bilde būtu cita.

Vai Valkā cilvēki būtu gatavi kādam smalkam restorānam?

Jā, es pati labprāt uz tādu aizietu! Kad satiekamies ar meitu Rīgā – nu, kur iesim? Viņa saka – uz LIDO. Es atbildu – nekādā ziņā! Man katru dienu pašai savs LIDO! (Smejas.) Es gribu aiziet, kur mani apkalpo, kur man pienes un uzprasa, kā garšo.

Kuras ēstuves Rīgā izvēlaties?

Pēdējo reizi biju “Vairāk Saules”, kur ļoti ātri apkalpoja un bija labi. Iepriekš gāju uz “GanBei”, kur man patika, bet reiz nācās vilties ilgās gaidīšanas dēļ.

Bet varbūt kādam no bērniem restorāns Valkā tomēr ir jāuztaisa?

Varbūt tādu maziņu varētu, kur viens šefpavārs…

Kad kāds no valsts prezidentiem atbrauc uz Valku vai Valgu, vai Jūs viņu ēdinat?

Jā. Latvijas prezidenti visi pie mums ir bijuši – gan Ulmanis, gan Vaira Vīķe-Freiberga, gan mūzikas skolā, gan kultūras namā, gan domes ēkā. Visur esam klājuši galdus, jo visas pilsētas ēdināšanas, kas Valkā ir, iet caur mums. Ir, protams, pamēģinājuši kādreiz citus, bet pārsvarā visi atgriežas pie mums.

Albīnas kundze 70 gadu jubilejā.

Kas ir tas gandarījums, kas motivē nākt uz darbu katru dienu un griezt salātus?

Apmierinātie klienti, kas atgriežas. Protams, ja atnāk jauns ēdinātājs, tad klients aiziet pie viņa pamēģināt, bet kāds vienmēr atgriežas atpakaļ. Dzīve ir dzīve! Bet, ja man būtu otrreiz jāiet cauri šim visam, es neietu. Es pati brīnos, kā man viss ir izdevies. Bet tajā laikā jau nekas cits neatlika, kaut ko vajadzēja darīt! Kad aizvērās Patērētāju biedrība, bija daudz darbinieku, kas izveidoja savu biznesu – viens veikaliņu atvēra, cits kaut ko citu pats uzsāka. Man arī teica – ej tu ar, tev tak galva strādā, taisi savu vaļā! Bet es domāju – man tik daudz bērnu, naudas nav, ko es darīšu, ja attaisīšu savu vaļā un neies? Ko es vispār darīšu? Bet nu dzīve piespieda, bija vien jādomā un arī jātaisa vaļā.

Par ko vēl sapņojat?

Sapņus jau tā nedrīkst atklāt…

Bet noteikti ir, ko vēl gribētos izdarīt.

Nu, vēl restorānu atvērt! (Smejas.)

Rakstā izmantoti foto un laikraksta "Ziemeļlatvija" izgriezumi no Albīnas Kārkliņas personīgā arhīva.